Lai jaundibinātajā Rīgas pilsētā palielinātu iedzīvotāju skaitu, pirmie pilsētas statūti neparedzēja nekādus ierobežojumus namnieku tiesību iegūšanai.

Pārstrādātie statūti 13. gs. beigās noteica, lai kļūtu par Rīgas namnieku, jāiemaksā pilsētas kasē 12 ēras un jāapmetas pilsētā uz pastāvīgu dzīvi. Nacionālā ziņā namnieku sastāvs vēl bija diezgan raibs.

1211. gadā bīskaps Alberts piešķīra Rīgas namniekiem vairākas privilēģijas, atbrīvodams tos no desmitās tiesas un muitas nodokļa, karstas dzelzs pārbaudījuma un tiesas divkaujas. Tomēr svarīgākā namniekuu priekšrocība bija monopols uz t.s. namnieku pārtiku - tiesības nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību, un dzērienu ražošanu. Jau 14. gs. Rīgas rāte aizliedza visiem, kas nebija namnieki tirgoties ar vietējiem iedzīvotājiem, atvērt pārdotavas un pārdot preces mazumā.

Ar turpmākiem ierobežojumiem centās aizliegt tirdzniecību ar ārzemniekiem, namnieki sāka darboties kā starpnieki, jo tieša tirdzniecība, viņus apejot, bija aizliegta. Ārvalstniekiem nebija iespējams pilsētā iegādāties namu un kļūt par Lielās ģildes locekli, kā rezultātā izveidojās noslēgts namnieku loks ar savām privileģējām. Vienlaicīgi ar namnieku norobežošanos sākās arī nevācu tautības namnieku izstumšana, ko pakāpeniski sāka veikt Rīgas rāte. Ne vācu tautības tirgotājiem tika atļauts turēt tikai mazas tirgotavas. Ar vien lielāku nozīmi ieguva ģildes. Rīgā ģilde pastāvēja jau kopš 1221.gada. Sākumā ģildē bija apvienoti visi namnieki bez profesiju izšķirības. 14.gs. Rīgā izveidojās atsevišķas ģildes – tirgotāju jeb Lielā ģilde un amatnieku jeb Mazā ģilde. Ģilde savā būtībā bija slēgta amata biedru brālība savstarpējai palīdzībai, saviesīgai kopdzīvei un dzīves izkopšanai.

14. gs. par namniekiem sauca tikai priviliģētos pilsoņus. Rīgas pilsētā pilsonība bija apvienota 3 korporācijās: Rāte, Lielā ģilde un Mazā ģilde. Tikai to locekļiem, t.i. namniekiem, bija tiesības tikt ievēlētiem Rīgas pašvaldībā. Pilsoņiem, kuri nebija nevienā no šīm korporācijām, šādu tiesību nebija, bet bija tikai tiesības vērsties Rīgas tiesās.

Lai izvairītos no konkurences ne tikai tirdzniecībā, bet arī amatniecībā, amatus pārvērta par slēgtām cunftēm, ne visos amatos uzņēma nevācu mācekļus un zeļļus, bet citos tikai ierobežotā skaitā. Kā rezultātā visus „latviešu” amatus, kas saskaņā ar 1652. gada Rīgas policijas noteikumiem bija uzņemti Mazajā ģildē, 17. gs. beigās - izslēdza.

Rīgā sākot ar 14. gs. līdzās ģildēm svarīgu vietu sāka iegūt amatu apvienības ­ cunftes. Pirmā zināmā cunfte ir zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. gadā. Vēlāk apstiprināja kalēju, vadmalnieku, mucenieku, mūrnieku, maiznieku u. c. cunftu šrāgas. Rīgā kopš 14. ­ 15. gs. pavisam saglabājušies 12 cunftu statūti, bet 16. gs. ­ 18.

Cunftē ietilpa vienas profesijas meistari ar savām ģimenēm, zeļļiem un mācekļiem. Cunftu ietvaros valdīja stingra disciplīna un darba noteikumu reglamentācija. Par šrāgu pārkāpšanu draudēja naudas sods vai pat izslēgšana no cunftes, bet tas savukārt atņēma tiesības nodarboties ar amatu Rīgas robežās. Mazinoties garīgo ģilžu nozīmei 14. gs., cunftes pārņēma svarīgākās ģilžu sociālās funkcijas ­ savu nelaimē nonākušo biedru apgādi.

18.gs. sākumā jau centās pilnīgi apturēt nevācu iepirkšanos namniekos. Mēģinājums atņemt latviešu dzimtām namnieku tiesības un namus cieta neveiksmi, jo mastu šķirotāji pārsūdzēja rātes lēmumus Krievijas senātā, kas 1748. gadā piešķīra viņiem nanmieku tiesības.

1785. gadā Rīgā ieveda Krievijas pilsētu pašvaldību likumu, kas deva iespēju arī nevācu amatniekiem iekļūt Mazā ģildē. Baltijas provinču likumu 2. daļa izdalīja atsevišķi pilsētās - namniekus un pilsētniekus. Lai pilsētnieki kļūtu par namniekiem bija jālūdz Rīgas rāte piešķirt namnieku tiesības un jāiemaksā pilsēta kasē namnieku naudu. Kā priviliģētu slāni namniekus anulēja ar Krievijas impērijas 1870. gada Pilsētu nolikuma ieviešanu Baltijas guberņās 1877. gadā.