Vecmīlgrāvja vēsture :: Vecmīlgrāvis

Pirmās ziņas par Vecmīlgrāvi ir jau no 13. gs. sākuma. Lai nodrošinātu tirdzniecību Daugavā un segtu Rīgu, bīskaps Alberts 1205. gadā 10 km uz ziemeļiem no Rīgas toreizējās Daugavas grīvas labajā krastā lika uzcelt cisterciešu Svētā Nikolaja klosteri. 1208. gadā klosteri jau sāk apdzīvot mūki. 1266. gadā mūki izraka nelielu grāvi no Ķīšezera uz Daugavu un uzcēla tur dzirnavas, bet pašu grāvi nosauca par „Muler graben” jeb dzirnavu grāvi. „Dzirnavu grāvis” ir mūsdienu Mīlgrāvja pirmsākums. Tagad šis grāvis ir piemērots kuģošanai, un tas savieno Daugavu pa kanālu sistēmu ar Baltezeru, Gauju un Juglas ezeru.

Cisterciešu klosteris atradās stratēģiski ļoti izdevīgā vietā, jo bija iespējams kontrolēt Daugavas ūdens ceļu. Tāpēc turpmākajos gadsimtos klosteris ir iesaistīts neskaitāmās kaujās un militāros konfliktos – klosteri ieņem zemgaļu un kuršu apvienotais karaspēks, nogalinot visus mūkus. Pēc tam klosteri nopirka Ordenis un pārveidoja to par pili – cietoksni, iekārtojot tur komtureju. Apkārt pilij izveidojās zemnieku ciemats, kas to vairākas reizes noposta.

Sākotnēji Daugavas grīvai bijuši zemi, smilšaini krasti, kas ledus sastrēgumu un pavasaru palu laikā bieži lika upei mainīt gultni. Vēl 1565. gadā Daugava un Lielupe jūrā ieplūda pie Vecāķiem, tekot pa Vecdaugavu, bet jau 1567. gadā Daugava bija ieguvusi sev jaunu grīvu, bet Mangaļsala kļuva par vienu no lielākajām Rīgas salām. 17. gs. beigās Vecdaugava jau bija pārtapusi par slēgtu atteku, kas vairs neieplūda jūrā. Tomēr neskatoties uz to, ka Vecdaugava vairs neieplūda jūrā, vēl pat 19. gs. iedzīvotājus regulāri piemeklēja plūdi.

Daugavgrīvas baznīcas dokumenti liecina, ka 1829. gadā bija barga ziema, kuras laikā Rīnūžu iedzīvotāji brauca uz Rīgu ar kamanām pa ledu. 1840. gads bija ļoti mitrs – rudzi izpuva, bija ļoti grūti dabūt sausu zāli, 1848. gadā liels ledus gabals atdalījās un kopā ar zvejniekiem aizgāja jūrā. 1850. gadā var vērot plūdu aprakstu par to, kā katru gadu ar bailēm un nožēlu redzam, ka pie Rīnūžiem Daugava izsmeļ zemi. Baznīcas aizbildnis Pēteris Stobbe šajā pavasarī plūdu laikā zaudēja savu māju. Dievnamam arī draudēja briesmas. 1851. gadā Daugava atņēma krastam lielu zemes platību. Upe meklē savu veco gultni, bet to aiztur Smilšu kalns, kurā atrodas ciemats un baznīca. 1862. gadā zivju lomi ar katru gadu kļūst mazāki. 1865. gadā ir mazi lomi. Sausums. Slikta raža. 1866. gadā Daugava atkal izgāja no krastiem. Ciemata ļaudis saka, ka tur, kur agrāk bija mājas, tagad var kuģot. Ja tālāk ies tāpat, tad drīz noskalos arī mūsu baznīcu. 1868. gadā Biržas komiteja ziemā izdalīja 2000 rubļus krasta nostiprināšanai pie Baznīcas. 1873. gadā Smilšu kalnos parādījās jauns ciemats. Cēlas mājas. Atbrauca cilvēki. Tikai no baznīcas dokumentiem vien var secināt, kad līdz pat 20. gs. sākumam Vecmīlgrāvis bija zvejnieku ciems, kura iedzīvotāju labklājību noteica Daugavas ūdeņi un zvejas loms.

Situācija Vecmīlgrāvī sāka strauji mainīties līdz ar Augusta Dombrovska darbību. Vecmīlgrāvis, vieta, kur līdz tam atradās tikai dažas zvejnieku mājas, pateicoties A. Dombrovska darbībai pārvērtās par strādnieku rajonu. Viņš nodrošināja ne tikai savas kokzāģētavas strādniekus ar māju un algu, bet arī cēla skolas un bērnudārzus strādnieku bērniem. Nodibināja biedrību, kam bija jācīnās pret alkoholismu. Šodien Vecmīlgrāvī savā starpā kontrastē divas pasaules Augusta Dombrovska izveidotā (vai vismaz tas, kas ir palicis no tās pāris) un padomju varas gados radītā „jaunā pilsētas daļa” ar daudzdzīvokļu nama rajoniem, skolām un bērnu dārziem.